Kaut kur ielas stūrī

Kaut kur ielas stūrī,
drūmā un netīrā kaktā
guļ mana sirds
pārrauta tūkstošs daļās.
Tā asinis raud tik klusi,
pa mazai pilītei vien.
Tā sarauta gabalos guļ.
Kāds pasper uz priekšu,
cits atpakaļ. Un uzkāpj.
Samīda to un uzspļauj.
Asinis aiztek straumēm,
sirds izkalst un mirst.
Tā ielas stūrī drūmā
mirusi guļ mana sirds.
Pacel to plaukstā,
salīmē to ar mīlestību,
sasildi un ielej siltumu.
Tu pienāc tuvu klāt,
pacel, sildi un mīli.
Nekad to neatdod,
nekad nepalaid vaļā.
Paturi sev un mīli.
Neļauj mirt un raudāt,
neļauj asinīm prom plūst.
Mīli īsti, patiesi un dziļi.
Mīli tikai mani vienu.


/Zane/