Kad vakars jau klāt

Kad vakars jau klāt
un acis ciet jau veras,
es citā pasaulē dodos,
kur skumju nav nevienu,
kur bēdas nezinu ne mirkli,
kur valda prieka dienas
un viss ar mīlu svētīts.
Tā mana sapņu pasaule,
to pamest negribu ne mirkli,
paņemt līdzi acis vaļā verot,
katru dienu priekiem pildīt.
Mīlestību pāri liet,
skumjas aizdzīt tālu prom,
klāt sev nelaizt it nekad,
bēdas atstāt slēgtā lādē,
zaudēt atslēgu uz mūžiem.
Dalīt savu prieku tik ar tevi,
mīlestību dāvāt Tev ik dienu.
Mīli mani kā es tevi,
nāc man līdzi pasaulē šajā.
Būsim kopā, Tu un es
katru mirkli mūžīgi


/Zane/

Kaut kur ielas stūrī

Kaut kur ielas stūrī,
drūmā un netīrā kaktā
guļ mana sirds
pārrauta tūkstošs daļās.
Tā asinis raud tik klusi,
pa mazai pilītei vien.
Tā sarauta gabalos guļ.
Kāds pasper uz priekšu,
cits atpakaļ. Un uzkāpj.
Samīda to un uzspļauj.
Asinis aiztek straumēm,
sirds izkalst un mirst.
Tā ielas stūrī drūmā
mirusi guļ mana sirds.
Pacel to plaukstā,
salīmē to ar mīlestību,
sasildi un ielej siltumu.
Tu pienāc tuvu klāt,
pacel, sildi un mīli.
Nekad to neatdod,
nekad nepalaid vaļā.
Paturi sev un mīli.
Neļauj mirt un raudāt,
neļauj asinīm prom plūst.
Mīli īsti, patiesi un dziļi.
Mīli tikai mani vienu.


/Zane/